Baptizo.info- Bībeles mācība par kristību.

Ja kristību derīgums ir atkarīgs no tā, kas ir kristītājs, mums faktiski būtu priesterības sistēma, saskaņā ar kuru cilvēka pestīšana nav atkarīga no viņa paša Dieva vārda izpratnes un paklausības, bet gan no cita cilvēka. Tas ir pilnīgi pretrunā ar Jaunās Derības kristietības garu. Nevienam brālim nav vairāk Dieva dotu tiesību kristīt citus kā nevienam citam brālim. Iepriekš mēs esam parādījuši, ka pavēle ​​sludināt un kristīt visā pasaulē attiecas uz katru no mums; un tāpēc mums katram ir mandāts kristīt citus (Mt. 28:19). Ja mēs sakām, ka tikai dažiem ir tiesības kristīties, mēs sakām, ka tikai dažiem ir tiesības sludināt. Apsverot šāda veida jautājumus, ieteicams domāt par hipotētisko gadījumu, kad cilvēks atrodas tuksneša salā ar Bībeli. Teorētiski viņam jāspēj iepazīt Kristu un kristīties bez cita cilvēka iejaukšanās. Lai gan tuksneša salas gadījums var būt hipotētisks, gadījums ar vīriešiem, kas atrodas ieslodzījumā bez tiesībām uz apciemojumu, vai cilvēkiem, kas atrodas tik izolētās vietās, ka viņus nevar apmeklēt, jo topošajiem kristītājiem trūkst līdzekļu, lai to izdarītu - šīs ir reālās dzīves situācijas . Paškristība viņiem ir vienīgā iespēja. Turpmākā pētījuma secinājums ir tāds, ka mums jādara viss iespējamais, lai apmeklētu, pārbaudītu un kristītu kristību kandidātus; taču mums jāatzīst, ka teorētiski paškristības ir diezgan pieņemamas, un paškristītie mums jāatzīst par saviem brāļiem un māsām (protams, pārliecinoties, ka kristīšanas laikā viņi dalījās mūsu pārliecībā).

Jaunās Derības pieraksts
Starp apmēram četrdesmit NT atsaucēm uz kristību ir nozīmīgi, ka ir tikai divas atsauces uz kristītāja faktisko kristīšanas procesu (Jānis Kristītājs un Filips). Un paškristības nav nosodāmas. Tas nenozīmē, ka pievērstie iegremdējās zem ūdens; bet būtība ir tāda, ka stāstījuma uzmanības centrā ir fakts, ka pievērstais tika kristīts Kristū, nevis cilvēks, kurš darīja kristību. Pat tad, kad Pēteris nolēma kristīt pirmo pagānu pārveidoto grupu, viņš pavēlēja viņus kristīt (Apustuļu darbi 10:48) - viņš nav pierakstīts, ka viņš to darītu pats. NT uzsvars ir tāds, ka kristībā ticīgais sauc sevi (Gk.) Tā Kunga Jēzus vārdu - tā ir personiska rīcība. Cilvēkam, kurš tur tavus plecus, šajā ziņā nav nozīmes. Kristības nozīme ir atkarīga no tā, vai Evaņģēlija ticīgais iet zem ūdens, simbolizē viņa nāvi kopā ar Kristu un nāk no ūdens, savienojot viņu ar Tā Kunga augšāmcelšanos. Personai, kas tur plecus, kā tas notiek, simbolikai nav nozīmes.

Vecās Derības kristību veidos nav “kristītāja”:

- priesteri mazgāja sevi tualetē; tos neviens nemazgāja

- Arī attīrītais spitālīgais pats nomazgājās

- Naamans iegremdējās Jordānijā

- Izraēla šķērsoja Sarkano jūru ar ūdens mākoni virs viņiem, ūdeni abās pusēs un ar viņu ķermeņiem, kas mitri pilēja no lietus lietus (tā mēs mācāmies no psalmiem). Šī ir skaidrākā kristību figūra (1. Kor. 10: 2); bet tipā nav “kristītāja”. Patiešām, Bulindžers komentē, ka "viņi visi tika kristīti Mozus" var burtiski padarīt par "viņi paši kristīja". Tā pati darbības vārda forma ir Lūkas 2: 5, kur Jāzeps devās "uzlikt nodokļus", burtiski "pierakstīties pats".

Tomēr tam vajadzētu būt pietiekami skaidram, ka mums jādara viss iespējamais, lai izvairītos no paškristības gadījumiem. Kristība ir derīga tikai tad, ja vispirms ir pieņemams zināšanu līmenis par Evaņģēliju. Jaunpiedzimušajam ir ļoti grūti saprast, vai viņš ir “gatavs” vai nē; tiešām ir jānotiek diskusijām ar nobriedušāku ticīgo, lai noskaidrotu, vai cilvēks saprot vai nesaprot. Tikai šī iemesla dēļ mēs lūgtu tos, kuri paši ir jaunatgrieztie, nekristīt savus kontaktus, kamēr nav klāt nobriedušāks brālis. Tas nav tāpēc, ka ir kāda komanda, kuru jauns pārvērstais nevar kristīt, tāpat kā nav komandas, ka kristība jāveic citam ticīgajam. Es neuzstāju uz šo punktu - galu galā es to nevaru. Bet kristības ir nopietna lieta, un, ja kāds tiek kristīts bez pietiekamām zināšanām, uz spēles ir likta mūžīgā pestīšana. Tāpēc mēs lūdzam mūs visus to pieņemt un savstarpēji pakļauties sadarboties, lai mūsu uzceltā garīgā māja būtu uz droša pamata.

Kristība ķermenī

Jāatceras arī tas, ka kristība nav tikai stāšanās derības attiecībās ar Tēvu un Viņa Dēlu; tā ir arī kristība Kristus miesā, t.i., ticīgo ķermenī (1. Kor. 12:13). Šeit nevajadzētu pārāk daudz izmantot paškristību. Tādējādi ierakstā Apustuļu darbi kristības apraksta kā ticīgo cilvēku “pievienošanu” ticīgo ķermenim (Apustuļu darbi 2: 41,47); bet arī tad, kad viņi tiek “pievienoti” (sv.) Kungam Jēzum (5:14; 11:24). Tāpēc ir pareizi, ka kristībās ir arī citi Kristus miesas locekļi; kristība ir ieiešana attiecībās ar ticīgo kopienu, kā arī personīgās attiecībās ar Kristu.

Viena no daudzajām Korintas problēmām bija tā, ka tās pārāk daudz nozīmēja brālim, kurš viņus kristīja; Pāvila, Apolosa vai Pētera kristītie veidojās dažādās grupās. Pāvils šo problēmu risina, sakot, ka kristība ir Kristū un ka kristītāja nozīmei nav nozīmes. "Kristus mani sūtīja nevis kristīt, bet sludināt Evaņģēliju" (1. Kor. 1:13), iespējams, ir hiperbola (t.i., izteikti pārspīlēta valoda, lai liktu punktu). Lielajā sludināšanas komisijā dotā pavēle ​​sludināt un kristīt bija tikai viena pavēle; sludināšana un kristīšana notika kopā. Man šķiet, ka Pāvils tiešām kristīja; bet, izmantojot hiperbola skaitli, viņš saka: “Mans uzsvars tiek likts uz turpmāku darbu ar Evaņģēlija sludināšanu, faktam, ka esmu turējis daudzu vīriešu un sieviešu plecus, kad es viņus stūmu zem ūdens, nav nozīmes; Kristus mani nav sūtījis vienkārši darīt, bet vēl svarīgāk sludināt Evaņģēliju ”. Lai tā būtu arī mūsu attieksme.

Ejam dziļāk ...

Tiem, kas vēlas, ir iespējams nedaudz iedziļināties šajā sevis kristīšanas un kristītāja jautājumā. "Jo mēs visi esam kristīti vienā garā ar vienu garu" Kristus (1. Kor. 12:13). Šķiet, ka Gars ir kristītājs. Bet kā? Kungs Jēzus kristās ar Garu (Jāņa 1:33), lai gan Viņš personīgi neturēja kristīto plecus (Jāņa 4: 2 - bez šaubām, lai parādītu, ka kam tas ir, nav nozīmes). Mēs paklausījām Patiesībai (caur kristību) "ar Garu" (2. Tes. 2:13; 1. Pēt. 1:22). Tas nenozīmē, ka Gars lika mums paklausīt Patiesībai. Drīzāk ir ideja, ka, kad Kristus nomira un Gars viņu uzcēla (1. Tim. 3:16; Rom. 1: 4), tā mēs kristībā piedzīvojam to pašu procesu, tāpat kā Gars mūs augšāmcēla (attēlā). (1. Pēt. 3: 18—21). Tāpēc Gars mūs izceļ no ūdens tāpat kā Kristu; vīrietim, kurš tur mūsu plecus, nav nozīmes. Tāpēc caur Garu / garā mēs ceram uz pestīšanu (Gal. 5: 5). Galu galā ir tikai viena augšāmcelšanās: Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanās (1. Kor. 6: 14,15). Kristot Viņā, mums tajā ir sava loma. Šajā ziņā Dievs mūs augšāmcēla ar Kristu (Efez. 2: 5,6), mēs pat uzkāpām debesu vietās Viņā, kad Viņš uzcēlās burtiski Debesīs. Un visu šo procesu panāca Gars.

Tātad "Gars" ir it kā mūsu kristītājs, vai nu caur paškristību, vai ar tradicionālo kristību; Gars ir spēks, kas mūs izceļ no simboliskā kristību kapa un dod mums jaunu dzīvi. Tas padara cilvēka “kristītāja” lomu tīri nejaušu. Bet ko šajā kontekstā nozīmē "Gars"? Pats Kungs Jēzus ir dzīvinošais Gars (1. Kor. 15:45). Gars ir tas, kas mūs atdzīvina; bet apsveriet Jn. 6:63: "Tas ir Gars, kas atdzīvina ... vārdus, ko es jums saku, tie ir gars un tie ir (kas dod) dzīvību". Tāpēc Kristus atdzīvošanās process, kristoties, tiek izcelts no kapa, ko pārstāv ūdens, tāpēc ir saistīts ar Kunga Jēzus darbu caur Viņa Garu un Viņa vārdu. Viņš ir "Gara Kungs" (2. Kor. 3:18 RV). Kristībā mēs piedzimstam (vai ar) ūdens un gara palīdzību (Jņ. 3: 5; grieķu valoda nozīmē vienu darbību, apvienojot ūdeni un garu). Mūs mazgāja kristības "Tā Kunga Jēzus vārdā un mūsu Dieva Gara vārdā" (1. Kor. 6:11). "Tas, kurš ir pievienots Kungam (Jēzum) (ar kristību), ir viens gars (ar Viņu)" (1. Kor. 6:17). Mūs izglābj "atdzimšanas mazgāšana (kristīšana) un Svētā Gara atjaunošana, ko Viņš mums pārpilnīgi izlēja ar Jēzu Kristu" (Tit. 3: 5,6).

Tam, ko praksē mums nozīmē visas šīs augstās idejas, ir nepieciešama personiska meditācija. Lai arī kā mēs kautrējamies kaut ko pieminēt par Gara darbu, patiesībā šie panti mūsdienās ir patiesi. Mūsu pašreizējā kontekstā es vienkārši saku, ka Kungs Jēzus caur savu Garu ir tas, kurš mūs no kristību ūdens atdzīvina jaunai dzīvei Viņā. Viņam un viņa paveiktajam darbam ir pazemojoši, liekot domāt, ka tā efektivitāte ir atkarīga no tā, vai cilvēks vīrieti vai sievieti izceļ no ūdens. Viņš, nevis cilvēks, ir mūsu Glābējs. Tāpēc paškristība ir tikpat derīga kā tradicionālā.